Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisija

Tu ūdens šūpulītī augi,
Man kāra vēja kariņas;
Kopš pašas ašas bērnības
Mums soļi līdzi līgojas, -
Mēs būsim draugi. (Rainis)

LV EN
A A

Ideju par šo semināru aktualizēja pēdējā pusgada politiskā dienaskārtība. Vispirms asas politiskas diskusijas izraisīja jautājums par tautības ierakstu pasē. Vēlāk – deputāta A. Judina likumprojekts par iespējamo tautības maiņu.

Kaislīgās diskusijas par šiem jautājumiem uzrādīja pilnīgi atšķirīgas vienu un to pašu terminu izpratnes. Konstruktīva diskusija tādā situācijā nav iespējama.

Semināra mērķis bija likt pamatus konstruktīvai diskusijai nacionālās identitātes jautājumos. Kā diskusijas satura pamatjautājums tika izvirzīts vienotas nācijas jautājums. Nav runa par totalitāru valsti, kur noslēptas jelkādas atšķirības un domstarpības. Runa ir par vienotiem pamatprincipiem, kas Latvijas iedzīvotājus apvieno kā „mēs”.

 

I.  Jautājumi, kuros bija (vismaz – relatīva) vienprātība

  1. Vienotas nācijas neesamība ir trūkums, kas vājina valsts globālo konkurētspēju. Iekšpolitiski tas apgrūtina mērķtiecīgu lēmumu pieņemšanu, lai panāktu valsts ekonomikas, labklājības un kultūras izaugsmi.
  2. Vienota nācija ir nepieciešama, neskatoties uz to, ka šobrīd nav nedz skaidrības, nedz vienprātības jautājumos - kā un kad tas būtu iespējams.
  3. Vienotas nācijas pamats ir latviešu valoda un kultūra.
  4. Seminārā vairāki runātāji (Dribins, Levits, Cvetkova) izteicās par politiskās nācijas nepieciešamību Latvijā. Taču detalizētāk jautājums netika iztirzāts.
  5. Divkopienu valsts ( vai – divu nāciju kopvalsts)  nav Latvijas valstij perspektīvs un pieņemams modelis.

 II.  Problēmjautājumi un viedokļu atšķirības

  1. Vienotu vērtību un mērķu trūkums. (Jo īpaši – latviešus, kas vienotu latviešus krievus).
  2. Latvijas valsts nav kopīga vērtība. Arī latviešu vidū vērojams pienācīgas cieņas trūkums attiecībā pret savu valsti (E.Levits).
  3. Sašķelta sociālā atmiņa. Nav runa par vienu pareizo atmiņu, taču šobrīd atšķirīgās sociālās atmiņas ir asi konfliktējošas.
  4. Kopīga padomju pagātne vienu ieskatos (I.Cvetkova) varētu būt kā vienojošais, toties citu uzskatos padomju laika pagātne ir antivērtība un nekādā gadījumā nevar tikt izvēlēta par vienojošo pamatu.
  5. Pretpadomju noskaņojuma veicināšana ir sabiedrību šķeļoša un tālāk veicina arī pretkrieviskos noskaņojumus (I. Cvetkova).
  6. Kopīga nācija daudziem latviešiem asociējas ar negatīvām vēsturiskām atmiņām par „padomju tautu”, ar nacionāli nivelējošiem procesiem attiecībā pret latvisko.
  7. Pāreja uz vienotu izglītības sistēmu tikai latviešu valodā vienu ieskatā būtu pozitīvs solis vienotas politiskās nācijas veidošanā. Taču šim solim šobrīd trūkst detalizētāka izskaidrojuma, līdz ar to nevar runāt par izpratni un atbalstu no nelatviešu puses.
  8. Nepilsoņu lielais skaits.
  9. Atšķirīga attieksme pret eiropisko identitāti. Kamēr vieni tajā saskata vienojošo vērtību, tikmēr tiek izteiktas arī bažas, ka eiropeiskā identitāte nonivilēs Latvijas nācijas attīstību. (I. Cvetkova)
  10. Etniskais nacionālisms traucē vienotas nācijas izveidi (I. Cvetkova).
  11. Terminoloģijas nesakārtotība patlaban traucē pat uzsākt daudzmaz konstruktīvu dialogu.
  12. Neskaidrās attiecības starp divām atšķirīgām pieejām nācijas izpratnē – kultūras nācija un politiskā nācija. Līdz šim Latvijā dominējusi kultūras nācijas pieeja. Seminārā tika pieļauta doma par iespējamu paradigmas maiņu uz politiskās nācijas nepieciešamību.

Kopumā semināra dalībnieki bija vienisprātis, ka vienota (kopīga) nācija nebūtu veidojama mākslīgi (ar likumiem utml.). Taču jautājums nav arī atstājams pilnīgā pašplūsmā. Vienotas nācijas jautājums ir mūsu politikas dienaskārtības jautājums, kaut arī esam šī ceļa pašā sākumā.

 

Pārskatu sagatavoja:

Ilmārs Latkovskis, komisijas priekšsēdētājs.