Notikumi

Cilvēku sabiedrība ir nogājusi garu augstas pašorganizācijas attīstības ceļu – no kopienas līdz politiskai nācijai, kas apvieno cilvēkus pēc vienotas, ar materiālās kultūras attīstību saistītas vērtību sistēmas. Turklāt šī vērtību sistēma nav primitīva – tas nav kanibālisms, bet gan Augsta individuālas personības un tās tiesību izjūta. Un šo tiesību aizsardzība ir svarīgs politiskas nācijas izveidošanas priekšnoteikums.

Kā zināms, nāciju pirmsākumi meklējami Apgaismības laikmetā Rietumeiropā, kura rupori bija enciklopēdisti apgaismotāji Voltērs, Žans Žaks Ruso un citi, kas radīja pamatus priekšstatam par nāciju kā par pilsoņu, nevis kā par savas valsts valdnieku padoto kopumu.

Nācija ir kustība no teritorijas iedzīvotājiem uz šīs teritorijas suverēnu. Pēdējo 200 gadu laikā šis princips nekur labāk nav formulēts, kā ASV Konstitūcijā, kas sākas ar vārdiem: „MĒS – TAUTA!”

Latvijas valsts tēvi pamatlicēji bija izvirzījuši sev mērķi izveidot neatkarīgu Latvijas nāciju vēsturiskajā latviešu tautas dzīves vietas teritorijā. Un to apliecina SATVERSMES normas par to, ka vara valstī pieder Latvijas tautai.

Pēc neatkarības atjaunošanas 1990. gada maijā Latvijai, tāpat kā daudzām postpadomju telpas valstīm, iezīmējās liels un, diemžēl, līdz šim laikam neatrisināts uzdevums: ar valstiskumu nesaraujami saistītas politiskās nācijas izveidošana XXI gadsimta reāliju un izaicinājumu apstākļos.

Šeit var izdalīt iekšējos un ārējos iemeslus.

Iekšējiem pieskaitāmi:

1.Unikālais nepilsonības institūts, kam savukārt ir divi iemesli: latviešu nacionālisms, no vienas puses, un bijušie krievvalodīgi runājošie padomju pilsoņi, no otras, neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes.

2.  Ievērojama Latvijas pilsoņu daļa ir cittautieši, kas ir nākusi no bijušajām padomju republikām (Ukraina, Baltkrievija, Krievija), kurām šodien, tāpat ka Latvijai, ir nacionālo republiku statuss, kuri atbalsta ciešus radnieciskus, ekonomiskus un kultūras sakarus ar šīm valstīm, kas nostiprina savu identitāti kā krievi, baltkrievi, ukraiņi u.t.t.

3.  Pārliecīgais latviešu nacionālisms, kas deklarē no Austrumiem nākošos draudus Latvijas neatkarībai un ir radis savu ideoloģisko bāzi nevis vispārcilvēciskajā un kultūras laukā, bet gan Otrā pasaules kara un latviešu tautas piedalīšanās tajā lomas mitoloģizēšanā.

Jaunam nacionālās vēstures kā nacionālās pašapzināšanās pamata tvērumam neapstrīdami ir svarīga loma postpadomju telpas nāciju veidošanas un valstu nacionālās identitātes veidošanas procesā.

Tomēr, manipulatīvu vēsturisko mītu izmantošana Latvijā ir viens no etniskās nācijas un nacionālās identitātes konstruēšanas instrumentiem.

Taču tas ir tieši etniskas nācijas izveidošanas un nostiprināšanas vektors.

Pievēršamies ārējiem iemesliem:

Latvija ir milzīga valstu veidojuma – Eiropas Savienības locekle.

Visām valstīm, kas iestājušās ES, ir kopīga vērtību sistēma, kas balstīta uz cilvēktiesību ievērošanu un to bezierunu aizsardzību. Šodien vienlīdzība likuma priekšā, taisnīgums, humānisms, ES valstu sociālā vērstība ir mūsu kopīgās eiropeiskās pašidentifikācijas pamats.

Jāpiebilst, ka apvienotajai Eiropai ir arī kopīgas vēsturiskās saknes, kas ietiecas kristīgajā reliģijā.

Un, lai cik paradoksāli tas izklausās, tas ir drauds Latvijas politiskās nācijas veidošanai, kas vēsturiskā perspektīvā var pārtapt eiropiešu politiskajā nācijā pēc ASV parauga, kur 50 štati, kas pārstāv dažādus etnosus un kultūras, pārtapa amerikāņos.

Politiskās nācijas veidošanai Latvijā neapstrīdami jābalstās uz tituletnosa – latviešiem.

Vienlaikus, lai to izveidotu, vispirmām kārtām jātiek radītai vienotai vērtību pamatsistēmai, kuru pieņem sabiedrības vairākums neatkarīgi no etniskās piederības.

Ir pilnīgi acīm redzams, ka ja visu parlamenta vēlēšanu laikā viena mūsu valsts daļa balso par vienas valodas kopienas (grupas), bet otra – par otras valodas kopienas pārstāvjiem, tad tas ir apliecinājums tam, ka mūsu valstī nav politiskās nācijas. Un līdz brīdim, kamēr tā notiks, mums nebūs izveidota politiskā nācija.

            Rezumējot, nākas konstatēt, ka politiskās nācijas veidošanai Latvijā traucē vairāki faktori:

• etniskā nacionālisma politika,
• antipadomjisms, t.i. kopīgās padomju pagātnes noliegšana un nopelšana.

Viss antipadomju ir pārvērties antirusifiskajā. Bet padomju tautas pārstāvji taču bija visi Latvijas iedzīvotāji – gan latvieši, gan daudzas citas Latvijas teritorijā dzīvojošās tautības. Un latviešu tautas pārstāvji bija aktīvi tās piekritēji un atbalstīja padomju režīmu – tie bija Komunistiskās partijas biedri, nerunājot par to, ka ieņēma augstus amatus LPSR un PSRS varas struktūrās.

Tajā pašā laikā antipadomjisms – t.i. mūsu kopīgās pagātnes noliegšana un neatzīšana – ir novedis pie tā, ka un etniskā nācija arī neuzticas savai valstij.

Daļa titulnācijas ir paudusi savu gribu – emigrējusi no valsts un izvēlējusies pastāvīgai dzīvei citas Eiropas valstis, būtībā kļūstot par Eiropas tautas daļu.

Politiskās nācijas veidošanās Latvijā neapstrīdami ir svarīgs demokrātiskas sabiedrības vienotības sasniegšanas priekšnoteikums.

Tā nodrošinās valsts pilsoņu konsolidēšanos ap kopīgām nacionālām interesēm un kultūras vērtībām, bet perspektīvā veicinās Latvijas kā nacionālas valsts pašidentitātes saglabāšanu Eiropas Savienībā.

Irina Cvetkova