Edgars  Skreija, Latvijas Nacionālo karavīru biedrība

Uzskata, ka jautājums ir politizēts un tas būtu jāskata pārrunu ceļā. Likumprojektu vajadzētu attiecināt tikai uz Latvijas pilsoņiem līdz 17.07.1940. Jautājums kopumā jāskata no Latvijas valsts interesēm.

Alberts Pāže, 130.Latviešu strēlnieku korpusa un latviešu partizānu brigāžu veterānu biedrība

Uzskata, ka attieksme pret strēlniekiem no Latvijas valsts puses ir nepamatoti slikta. Lielāka daļa no strēlniekiem nokļuva frontē un cīnījās pret fašismu apzināti. Neatbalsta, ka likumprojekts neattiecas arī uz partizāniem.

Andrejs Mežmalis, Apvienība Daugavas vanagi Latvijas valsts

Atbalsta, ka jābūt vienādai attieksmei pret latviešu karavīriem, kas karojuši dažādās frontes pusēs. Apvienība ir pieņēmuši rezolūciju šajā jautājumā. Aicina sniegt pabalstus personām, kuras iesauktas nelegāli PSRS vai Vācijas bruņotajos spēkos. Uzskata, ka jāmāca patiesa vēsture, jo tās nezināšana esot šķērslis sabiedrības saliedēšanai.

Jānis Aivars Baškers, Latviešu strēlnieku apvienība

Organizācijā pārstāvēti gan strēlnieki, gan leģionā karojušie karavīri. Problēmas rada ne tikai atrašanās dažādās frontes pusēs toreiz, bet arī attieksme pret Latvijas neatkarību atmodas laikā un šobrīd.

Jāzeps Ancāns, Latviešu strēlnieku apvienība

Uzskata, ka izlīgums ir nepieciešams un tas ir sasniedzams. Jāatrod universāla vērtība, kas vieno visus. Tā vērtība esot neatkarīga Latvijas valsts. Jāatsakās no mītiem, no politizēšanas. Uzsver bijušās PSRS laikā radītās propogandas ietekmi arī šobrīd. Uzskata, ka deklarācijā jāiekļauj normu par bijušo veterānu statusa noteikšanu, pie zināmiem nosacījumiem to attiecinot arī uz partizāniem. Tie varētu būt tikai Latvijas pilsoņi. Jānorāda, kam nevar dot šādu statusu, jo esošais likumprojekta regulējums ir neprecīzs. Pabalsti var arī nebūt, jo izlīgums ir goda lieta.

Marija Raševska, Latvijas antihitleriskās koalīcijas cīnītāju asociācija

Asociācijā šobrīd ir apmēram divi tūkstoši biedru. Uzskata, ka sabiedrību nevajag šķelt. Deklarācija ir vajadzīga, bet nevajag šķelt cilvēkus. Attieksmei jābūt vienādai neatkarīgi no pilsonības statusa. Likumprojektam jānodrošina vienādu atbalstu, gan materiālu, gan morālu, visiem kara veterāniem, arī nepilsoņiem.

Aleksejs Ozoliņš, Latviešu virsnieku apvienība

Atbalsta veterānu statusa piešķiršanu tiem karavīriem, kas dienēja Latvijas armijā un tika iesaukti padomju armijā. Atbalsta izlīgumu, bet uzskata, ka iniciatīvai jānāk no otrā pusē karojušajiem. Aicina netraucēt leģionāriem pieminēt kritušos pie Brīvības pieminekļa 16.martā.

Auseklis Skaidris Ozoliņš, Aviācijas veterānu nodibinājums

Izlīgums vajadzīgs starp iedzīvotājiem un bijušajiem karavīriem. Izlīgums var būt tikai starp Latvijas pavalstniekiem. Nevar būt, ka statusu piešķir tikai mobilizētajiem piespiedu kārtā, bet likumprojektā jāprecizē, ka tie var būt arī brīvprātīgi karā aizgājušie karavīri. Aicina pārskatīt deklarācijā minētos piemiņas datumus un precizēt tos ar esošo likumu par svētku, atceres un atzīmējamām dienām. Aicina izsniegt veterāniem apliecības un medaļās. Medaļās varētu atpirkt pa savu naudu. Aicina uzmanīties ar vārda partizāns lietošanu, atšķirot tos no diversantiem. Atbalstāmi tikai tie partizāni, kas karoja kā partizāni.

Ābrams Kleckins, Latvijas ebreju – kara veterānu asociācija

Organizācija apvieno 90 biedrus. Atbalsta deklarācijā pausto, ka Latvijas tauta bija kara upuris. Latvijas iedzīvotāji nevarēja izvēlēties, bet gan tikai pievienoties vienai vai otrai noziedzīgai varai. Karš bija par to, vai pasaulē valdīs demokrātija vai totalitārisms. Uzskata, ka brīvprātīgā mobilizācija jāuztver ļoti piesardzīgi, jo pārsvarā viss notika piespiedu kārtā. Visi, kas aizstāvēja demokrātiju, ir pelnījuši, lai tiktu atzīti par kara veterāniem ar vienādām tiesībām. Jāizslēdz kara noziedznieki. Vajadzīga sadarbība, lai virzītos uz priekšu.

Uldis Neiburgs, Dr. hist., Latvijas Okupācijas muzeja un LU Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta pētnieks

Lai vienotos, jāatrod pamats, uz kā balstīties. Bez vispār cilvēciskām vērtībām jābūt arī izpratnei par vēsturi, ko šis karš nozīmēja Latvijai toreiz un ko  nākamajām paaudzēm. Nav jārada mākslīga draudzība kara veterānu vidū, bet jāsaprot un jārespektē viņu motivācija, izvēle, kāpēc nonāca vienā vai otrā frontes pusē. Nav iespējams kompensēt kara pārestības, bet jāprot vienoties Latvijas neatkarības idejas vārdā, demonstrējot iekšēji un ārēji, ka karš Latvijai sen ir beidzies. Kara laika notikumus nedrīkstētu izmantot politiskiem mērķiem. Valsts varai sociāli jāatbalsta dzīvi esošie veterāni un jāuztur dzīvu kritušo piemiņu. Runa ir arī par valsts morālo atbildību, nespējot pasargāt savus pilsoņus no nonākšanas vienas vai otras valsts militārā pakļautībā. Dubultā okupācija dažu gadu laikā ierobežoja personu izvēli un būs grūti noteikt, vai tā bija brīvprātīga vai piespiedu mobilizācija. Kritērijs, ko atzīt par kara veterāniem būtu nosakāms tikai viens, vai šis cilvēks bija mobilizēts un karoja frontē kādā no armijām. Atbildība par prettiesisku mobilizāciju būtu jāprasa no tām valstīm vai to juridiskajām mantiniecēm, kas veikušas prettiesisku mobilizāciju. Abu pušu karavīrus vieno tas, ka lielākā daļa bija piespiedu mobilizēti, pārkāpjot Hāgas konvenciju. Vieno arī tas, ka lielākā daļa bija frontes vienības un uz tām nebūtu jāvispārina tie noziegumi, ko pastrādājuši daži no šajās vienībās dienošajiem. Lielāka problēma ir nevis nesaskaņas pašu karavīru starpā, bet gan sekas, kā sabiedrības etniskā sastāva un vēsturiskās apziņas sašķeltība. Pastāv dažādi skatījumi uz šiem notikumiem, no Latvijas valstiskuma viedokļa un PSRS, kas joprojām ir izplatīti. Pie vainas ir politiskie režīmi un politiķi, kas izmanto šos notikumus savā labā, ne karavīri. Atslēga uz sabiedrības saliedētību ir meklējama nevis Latvijas sabiedrības dalīšanā uzvarētājos un zaudētājos pagātnē, tos reducējot arī uz tagadni, bet gan patiesa vēlmē izprast Latvijas likteni Otrā pasaules karā un par to korekti vēstīt tiem, kam šīs izpratnes trūcis. 

Viktors Makarovs, Ārlietu ministrija

Ārlietu ministrija atbalsta Valsts prezidenta un komisijas iniciatīvas. Deklarācijas un likumprojekta pamatmērķis - sabiedrības saliedēšana. Jāizvairās no politizēšanas. Deklarācijas teksts tiks rūpīgi analizēts ārpus Latvijas, tāpēc ļoti rūpīgi jāizvēlas formulējumi. Arī likumprojektā būtu nepieciešami precizējumi, kas ir likuma subjekti, jēdziens „mobilizētie”, ‘brīvprātīgi iesauktie’ un citi aspekti. Deklarācijai būtu jābūt īsai, uz nākotni fokusētai un ar šādiem elementiem - nepieļausim Otrā pasaules kara šausmu atkārtošanos, nav pieņemamas abas totalitārās ideoloģijas, jo tās noveda pie milzīgiem cilvēku upuriem un holokausta, nepieļausim Latvijā šo totalitāro ideoloģiju pielietošanu un izglītosim sabiedrību par kara notikumiem, ar cieņu pieminēsim visus kara upurus, kritušos, izsūtītos, represētos, bojā gājušos, iznīcinātos. Jāaizstāv demokrātijas vērtības Latvijā un pasaulē. Audzināsim iecietību un sabiedrisko cieņu mūsu sabiedrībā, balstoties uz Satversmes konstitucionālajām vērtībām.

Video:

1.daļa- http://cdn.tiesraides.lv/560x420/saeima.lv/20121207130507_saeima3_1_0

2.daļa- http://cdn.tiesraides.lv/560x420/saeima.lv/20121207143607_saeima3_1