Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisija

Tu ūdens šūpulītī augi,
Man kāra vēja kariņas;
Kopš pašas ašas bērnības
Mums soļi līdzi līgojas, -
Mēs būsim draugi. (Rainis)

LV EN
A A

Ilmāra Latkovska viedoklis

Nekaunīgi izvirtuļi! Kaut kā tamlīdzīgi nesen kāds enerģisks opozicionārs no Saeimas tribīnes nokrustīja Kultūras kanona gribētājus. Tikmēr Saeimā un ministrijās aizvien pieņemas spēkā ideja par Latvijas Kultūras kanona atjaunināšanu.

 

Savulaik Nīderlandē Kultūras kanons ticis radīts, lai karalistes koloniju migrantu pieplūduma dezintegrētajai sabiedrībai radītu priekšstatu, ko nozīmē būt nīderlandietim. Tieši no sabiedrības integrācijas jeb saliedētības viedokļa pie Kultūras kanona atjaunināšanas idejas esam nonākuši arī Latvijā. Saliedētības sabiedrības būtība ir piederības sajūta vienotai kultūras tradīcijai. Dažādu integrācijas projektu biznesā tas regulāri tiek jaukts ar krievu un latviešu mākslotu sajaucēšanu.

 

Efektīvi funkcionējošs Kultūras kanons, manuprāt, ir prātīgākā alternatīva gūzmai ar it kā sabiedrību saliedējošiem virspusēji sagramstītiem pasākumiem. Ja ir ugunsgrēks, tad gan tas ir jādzēš. Ugunsgrēks bija, piemēram, valodu referenduma laikā, kad dominēja populistiski saukļi un aicinājums uzrādīt skaidru plānu, lai rīt uz pusdienlaiku sabiedrība būtu saliedēta. Lai gan starp sasteigtiem bezjēdzīgiem projektiem bija arī ne mazums labu ideju, taču reti kura no tām skar mūsu sabiedrības sašķeltības pamatcēloņus. Virspusējie saliedētības projekti negādā ugunsdrošību starpnacionālajās attiecībās. Vienā vietā nodzēsīsi, bet atliek kādam plindermanam uzraut špicku citā vietā, un atkal ies vaļā.

 

Līdz tam nostabilizējusies Latvijas kultūrvēsturiskā telpa padomju varas gados masveidā un strauji piepildījās ar pavisam citas kultūras cilvēkiem. Viņiem nebija nekādas vajadzības apgūt tās zemes, kurā viņi ieradās, gadsimtiem uzkrāto kultūras tradīciju. Viņiem nebija nekādas vēlmes te integrēties. Latvieši un ieceļotāji no paaudzes paaudzē atražoja kultūras, kurām nebija nekā kopīga. Savā dziļākajā būtībā viņi palika svešinieki. Piedodiet, patiešām sāka veidoties kopīgas padomju tradīcijas, kuras dažviet dzīvas joprojām. Taču tām nav nekāda sakara ar kultūru.

 

Jauki krievu jaunieši, labu gribēdami, nekādi nesaprot, kāpēc latviešiem kā godīgs sabiedrības saliedētības risinājums nav pieņemami sajaukt krievu un latviešu kultūras, un tad izdalīt ar divi? Viņu nesapratni tikai vairotu jautājums, par kādu krievu kultūru viņi runā – Krievijas vai Latvijas krievu? Ak, jā, kas tā tāda Latvijas krievu kultūra vispār ir? Ļoti labs jautājums. Tas nav jautājums par Puškinu. Tas ir jautājums par tām kultūras vērtībām, kuras krievi radījuši dzīvodami Latvijā. Tas ir jautājums par tām Latvijas krievu kultūras vērtībām un tradīcijām, kuras būtu iekļaujamas mūsu kopīgajā kultūras kanonā. Vecticībnieki? Varbūt.

 

Latvijas valstij nav jēgas, ja to uztveram kā kaut kādu Puskrieviju. Latvija ir zeme ar savu gadsimtiem veidojušos kultūrvēsturisko tradīciju, kurā dominējošā ir latviešu etniskā tradīcija, taču tajā ir vieta īpatniem vācu, ebreju, krievu u.c. kultūru akcentiem. Tas ir mūsu kopīgās Latvijas kultūras pamats, kuram aicināti pievienoties visi ienācēji un viņu pēcnācēji. Integrēties nozīmē radoši iekļauties gadsimtu gaitā pastāvošajā Latvijas kultūras tradīcijā, nevis paģērēt tiesības atražot savu Krievijas daļu šeit.

 

Lai iekļautos kādā kultūras tradīcijā, nepieciešams to izzināt, apgūt. Kultūras kanons ir kā tāds kultūras vērtību grozs, kurā atrodam to buķeti, kas raksturo Latvijas kultūru. Tas ir grozs ar dažādiem augļiem, kuri kopumā dod savdabo Latvijas garšu. 2007. gadā ar Kultūras ministrijas gādību tika izveidots Latvijas kultūras kanons. Diemžēl labi iecerētais un izveidotais Latvijas kultūras kanons jau vairākus gadus atstāts papuvē.

 

Šovasar nepieciešamību pēc Latvijas kultūras vērtību groza atkal uzjundīja Lielbritānijas latvieši. Viņi vaicāja, kuras latviskās kultūras pamatvērtības jāapgūst latviešu diasporas bērniem, lai viņi saglabātu piederības sajūtu Latvijai? Saeimas Sabiedrības saliedētības komisija Kultūras kanona jautājumu aktualizēja no vienotas nācijas stiprināšanas nepieciešamības skatījuma. Taču Kultūras kanonam ir plašāka nozīme. Tas ir jāsaista ar kultūras finansējuma un izglītības programmu prioritātēm. Kultūras kanona zināšanām jāieņem būtiska vieta pilsonības pārbaudījumu eksāmenos. Zinot dāņu pieredzi, mūsu Kultūras kanona atdzīvināšana lieti noderētu arī Latvijas institūtam.

 

Šobrīd Kultūras ministrija strādā pie Kultūras kanona atjaunināšanas un iedarbināšanas koncepcijas. Politiķi būtu turami pa gabalu no Kultūras kanona satura noteikšanas un ietekmēšanas. Taču viņu uzdevums ir sadarbībā ar ekspertiem radīt stabilu, bet vienlaicīgi arī dinamisku un modernu Kultūras kanona sistēmu. Kultūras kanonam jākļūst par valsts kultūras, izglītības, sabiedrības saliedētības un Latvijas tēla veidošanas politikas ietekmīgu instrumentu.