Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisija

Tu ūdens šūpulītī augi,
Man kāra vēja kariņas;
Kopš pašas ašas bērnības
Mums soļi līdzi līgojas, -
Mēs būsim draugi. (Rainis)

LV EN
A A

Ilmāra Latkovska viedoklis

IECERES UN REALITĀTE

 

Sabiedrības saliedētības komisija (SSK) Saeimā darbu sāka tikai pirms gada. Komisija izveidojās uz toreizējās Pilsonības likuma izpildes komisijas bāzes. Mūsu ambīcija bija Saeimas komisiju rutīnas darbā ienest jaunu domāšanu un rīcību.

 

Mums ir panākumi. Taču dažkārt izskatās, ka smagu jautājumu saasinājumi draud iestigt strupceļā. Tad atskan arī balsis, ka varbūt tādu komisiju nevajag. Kolēģi, tā būtu plintes mešana krūmos. Tā būtu savas nespējas izvirzīt augstākus mērķus atzīšana.

 

Kas būtu darāms, lai komisijas darbu pilnveidotu? Par to vēlos izteikt savas domas, kā arī rosināt diskusiju savu kolēģu vidū.

 

 

Kādām jābūt komisijas īpašajām kvalitātēm?

 

SSK jākļūst par „radošo laboratoriju”, kas izstrādā jaunus risinājumus, kurus mēs pēc tam piedāvājam kolēģiem savās frakcijās un partijās, valsts institūcijām, diskutējam par to ar sabiedrību.

 

Deputāti nenāk uz komisiju, lai tur iebalsotu vai citādi uzspiestu savu frakciju gatavos viedokļus. No „radošās laboratorijas” mums pašiem jānes jaunas svaigas vēsmas uz savām frakcijām un partijām, visai sabiedrībai.

 

Tātad SSK ar savu jaunradi jāspēj stāvēt pāri šauri partejiskām interesēm.

 

Vai SSK deputātiem jābūt gudriem pašiem jaunradīt idejas?

 

Skaidrs, ka mums nav jābūt Muļķu komisijai. Taču deputātiem pašiem nav jākļūst par zinātniekiem un pētniekiem. Mūsu gudrības veiksme būtu atrast viszinošākos speciālistus. Divtik liela veiksme būtu, ja mēs kā komisija mācētu zinātnieku atziņas savienot ar gudru valsts politiku.

 

Kādām īpašībām jāpiemīt SSK deputātiem?

 

Pirmkārt: spēja uzturēt dialogu – no vienkāršas nebļaustīšanās pa vidu citam runātājam līdz pat vissmalkākajām spējām klausīties, korekti argumentēt un no šķietama strupceļa pāriet uz jauniem radošiem risinājumiem.

 

Otrkārt: spēja piedāvāt savas iniciatīvas un attīstīt radošus risinājumus sadarbībā ar citiem. SSK nav tā komisija, kur deputāta padarīta darba ilūziju var aizpildīt ar vienkāršu balsošanu neatkarīgi no jautājuma izpratnes un vēlmes saprasties.

 

Treškārt: spēt (vismaz censties) stāvēt pāri frakciju un partiju interesēm. SSK deputāts nevar būt nekritisks frakcijas viedokļa izdabātājs. Deputātam jābūt autoritātei savā frakcijā, taču arī drosmei aizstāvēt atšķirīgu viedokli

 

Ceturtkārt: jāatrod laiks, lai komisijas labā strādātu arī ārpus komisijas sēdēm – izpētot un sagatavojot jautājumus, piedaloties darba grupās u.c. SSK tas nepieciešams vairāk nekā jebkuras citas komisijas darbā.

 

Vai SSK deputāti atbilst šīm prasībām?

 

Zinu, ka visi komisijas deputāti ikdienas dzīvē ir gana gudri un pieklājīgi cilvēki. Tomēr komisijas darbā dažkārt manāma neaudzinātu un nepieklājīgu cilvēku uzvedība. Varbūt dažs labs to uzskata par melnās retorikas meistarstiķi? Bet Jums taču labi zināms, ka melnā retorika nav domāta saprašanās rašanai.

 

SSK tika izveidota, kad citu komisiju sastāvs jau bija nokomplektēts. Saprotams, ka deputāti ir gana noslogoti citās komisijās, un viņiem var nepietikt gana laika pilnvērtīgai darbībai SSK.

 

Frakcijām būtu rūpīgi jāizvērtē, lai viņu uz SSK norīkotajiem deputātiem būtu pietiekami daudz laika, enerģijas un iemaņu, lai rezultatīvi darbotos SSK.

 

Vai SSK jāpilda arī parastās komisiju funkcijas?

 

Saeimas komisiju parastās pamatfunkcijas ir divas – darbs ar likumprojektiem (ne visām komisijām) un parlamentārā pārraudzība.

 

Pēc Saeimā pastāvošā iedalījuma SSK nepieder likumdošanas izstrādes jeb „lielo” komisiju grupai. Neskatoties uz to „mazās” komisijas var izstrādāt atsevišķus likumprojektus, kuri tālāk tiek nodoti likumdošanas komisijām. SSK līdzšinējā praksē tāds piemērs ir likumprojekts „Par Otrajā pasaules karā mobilizēto personu statusu”.

 

Parlamentārā pārraudzība ir SSK funkcija, kam komisija līdzšinējā darbībā veltījusi ne mazums uzmanības. Šeit ir vieta darba mērķtiecības uzlabojumiem. Kā vienu no SSK parlamentārās pārraudzības praktiskajiem panākumiem var minēt finansējuma panākšanu būtiskiem sabiedrības integrācijas pasākumiem, kuri sākotnēji bija palikuši ārpus 2013. gada budžeta.

 

Vai SSK nedublē citu komisiju darbu?

 

Sabiedrības saliedētība ir integrāla joma, kur SSK darbība neizbēgami saskarsies ar citu komisiju darba specializāciju. Dublēšana var būt tikai neveiksmīgas sadarbības un koordinācijas trūkums.

 

Kādi ir SSK līdzšinējās darbības kritiskie punkti?

 

Visproblemātiskākie ir konfliktu jautājumi. Piemēram, Otrā pasaules kara vēstures interpretācija. Pastāv liels risks, ka šo jautājumu izskatīšanas sākumā konflikti saasinās vēl vairāk. Ja tādā situācijā dominē stingra turēšanās tikai pie sava iepriekš noteiktā partejiskā viedokļa, tad konflikts tikai ved vēl dziļākā strupceļā.

 

Kas komisijas darbā būtu uzlabojams?

 

SSK dienas kārtībā uzsvars no asi konfliktējošiem jautājumiem jāpārliek uz potenciāli vienojošiem jautājumiem. Šobrīd tādi jautājumi paši no sevis neuzrodas. Bet tieši tas ir izaicinājums komisijas radošajam darbam – sadarbībā ar zinātniekiem un arī iesaistot plašāk sabiedrību, lai aktualizētu vienojošos jautājumus un vērtības.

 

Problemātiskie aso konfliktu jautājumi jārisina soli pa solim. Vispirms jāpiefiksē pozīcijas, par kurām esam vienojušies, lai pēc tam ar tolerantu dialogu, bet bez lieka politkorektuma spertu nākamos soļus. Šajā ziņā komisijai jādeklarē savas vienošanās (konvencijas) – gan politiķiem, gan sabiedrībai kopumā.

 

Sabiedrībai nepieciešami vienoti mērķi un vērtības. Tas ir obligāts priekšnoteikums, lai Latvijā panāktu kvalitatīvu izrāvienu kā ekonomiskajā, tā arī jebkurā citā dzīves jomā. Jābūt vērtībām, kuras pēc iespējas lielāku sabiedrības daļu vieno kā „mēs”.

 

2013. gada 10. aprīlī

Ilmārs Latkovskis,

Sabiedrības Saliedētības komisijas priekšsēdētājs

Ilmāra Latkovska viedoklis

Lietu daba šķiet pašsaprotama tik ilgi, kamēr par to būtību nedomā. Tas attiecas arī uz jēdzienu tautība. Jezga ap to sākās ar tautības ieraksta izņemšanu no pases un tam sekojošo priekšlikumu grozīt likumu par tautības maiņu.[..]

 

Būtu jānorāda uz dažiem būtiskiem faktoriem, ar kuriem vairs nevaram nerēķināties. Citādi var strīdēties bezjēdzīgi, ilgi un dikti.

 

Pirmais. Daudziem cilvēkiem tautības ieraksts pasē šķiet ļoti nozīmīgs. Svēta lieta. Tieši ar to tautības ieraksta pretinieki nebija rēķinājušies.

 

Otrais. Mums nav īsti atbildes uz jautājumu, kāpēc Latvijai jābūt vienīgajai Eiropas valstij, kas saglabā tautības ierakstu pasē? Kas tad ir tā mūsu īpatnība? Kāda ir šī ieraksta praktiskā, funkcionālā nozīmība? Argumentācija labākajā gadījumā aprobežojas ar „nekur citur civilizētajā pasaulē tā nav” vai ar tam pretējo - „mums nav jāizdabā visiem kosmopolītiskajiem liberāļiem!”

 

Trešais. Cilvēki dedzīgi iestājas par vai pret tautības ierakstu vai maiņas tiesībām, nedomājot vai necenšoties paskaidrot, ko tad viņi saprot ar jēdzienu „tautība”. Vienkāršam cilvēkam tas ir bezjēdzīgi skaidrs jautājums, bet zinātnieki savus strīdus par to var novest līdz bezjēdzībai. [..]

 

Kas būtu pirmais solis?

 

Vispirms sociālo zinātņu pārstāvjiem būtu jāsniedz savs vērtējums, Latvijas specifiskā situācija jākonfrontē ar starptautisko pieredzi un zinātnisko tradīciju. Te nu būtu tā reize, kad akadēmiskās aprindas varētu nākt talkā ar rekomendācijām politiķiem un likumdevējiem. Skolas un plašsaziņas līdzekļu uzdevums būtu šos jautājumus izskaidrot tautai. Un tad politiķi varētu pieņemt pamatotus un cilvēkiem saprotamus lēmumus.

 

Pilnu raksta tekstu skat. www.ilmarslatkovskis.lv

Ilmāra Latkovska viedoklis

Nekaunīgi izvirtuļi! Kaut kā tamlīdzīgi nesen kāds enerģisks opozicionārs no Saeimas tribīnes nokrustīja Kultūras kanona gribētājus. Tikmēr Saeimā un ministrijās aizvien pieņemas spēkā ideja par Latvijas Kultūras kanona atjaunināšanu.

 

Savulaik Nīderlandē Kultūras kanons ticis radīts, lai karalistes koloniju migrantu pieplūduma dezintegrētajai sabiedrībai radītu priekšstatu, ko nozīmē būt nīderlandietim. Tieši no sabiedrības integrācijas jeb saliedētības viedokļa pie Kultūras kanona atjaunināšanas idejas esam nonākuši arī Latvijā. Saliedētības sabiedrības būtība ir piederības sajūta vienotai kultūras tradīcijai. Dažādu integrācijas projektu biznesā tas regulāri tiek jaukts ar krievu un latviešu mākslotu sajaucēšanu.

 

Efektīvi funkcionējošs Kultūras kanons, manuprāt, ir prātīgākā alternatīva gūzmai ar it kā sabiedrību saliedējošiem virspusēji sagramstītiem pasākumiem. Ja ir ugunsgrēks, tad gan tas ir jādzēš. Ugunsgrēks bija, piemēram, valodu referenduma laikā, kad dominēja populistiski saukļi un aicinājums uzrādīt skaidru plānu, lai rīt uz pusdienlaiku sabiedrība būtu saliedēta. Lai gan starp sasteigtiem bezjēdzīgiem projektiem bija arī ne mazums labu ideju, taču reti kura no tām skar mūsu sabiedrības sašķeltības pamatcēloņus. Virspusējie saliedētības projekti negādā ugunsdrošību starpnacionālajās attiecībās. Vienā vietā nodzēsīsi, bet atliek kādam plindermanam uzraut špicku citā vietā, un atkal ies vaļā.

 

Līdz tam nostabilizējusies Latvijas kultūrvēsturiskā telpa padomju varas gados masveidā un strauji piepildījās ar pavisam citas kultūras cilvēkiem. Viņiem nebija nekādas vajadzības apgūt tās zemes, kurā viņi ieradās, gadsimtiem uzkrāto kultūras tradīciju. Viņiem nebija nekādas vēlmes te integrēties. Latvieši un ieceļotāji no paaudzes paaudzē atražoja kultūras, kurām nebija nekā kopīga. Savā dziļākajā būtībā viņi palika svešinieki. Piedodiet, patiešām sāka veidoties kopīgas padomju tradīcijas, kuras dažviet dzīvas joprojām. Taču tām nav nekāda sakara ar kultūru.

 

Jauki krievu jaunieši, labu gribēdami, nekādi nesaprot, kāpēc latviešiem kā godīgs sabiedrības saliedētības risinājums nav pieņemami sajaukt krievu un latviešu kultūras, un tad izdalīt ar divi? Viņu nesapratni tikai vairotu jautājums, par kādu krievu kultūru viņi runā – Krievijas vai Latvijas krievu? Ak, jā, kas tā tāda Latvijas krievu kultūra vispār ir? Ļoti labs jautājums. Tas nav jautājums par Puškinu. Tas ir jautājums par tām kultūras vērtībām, kuras krievi radījuši dzīvodami Latvijā. Tas ir jautājums par tām Latvijas krievu kultūras vērtībām un tradīcijām, kuras būtu iekļaujamas mūsu kopīgajā kultūras kanonā. Vecticībnieki? Varbūt.

 

Latvijas valstij nav jēgas, ja to uztveram kā kaut kādu Puskrieviju. Latvija ir zeme ar savu gadsimtiem veidojušos kultūrvēsturisko tradīciju, kurā dominējošā ir latviešu etniskā tradīcija, taču tajā ir vieta īpatniem vācu, ebreju, krievu u.c. kultūru akcentiem. Tas ir mūsu kopīgās Latvijas kultūras pamats, kuram aicināti pievienoties visi ienācēji un viņu pēcnācēji. Integrēties nozīmē radoši iekļauties gadsimtu gaitā pastāvošajā Latvijas kultūras tradīcijā, nevis paģērēt tiesības atražot savu Krievijas daļu šeit.

 

Lai iekļautos kādā kultūras tradīcijā, nepieciešams to izzināt, apgūt. Kultūras kanons ir kā tāds kultūras vērtību grozs, kurā atrodam to buķeti, kas raksturo Latvijas kultūru. Tas ir grozs ar dažādiem augļiem, kuri kopumā dod savdabo Latvijas garšu. 2007. gadā ar Kultūras ministrijas gādību tika izveidots Latvijas kultūras kanons. Diemžēl labi iecerētais un izveidotais Latvijas kultūras kanons jau vairākus gadus atstāts papuvē.

 

Šovasar nepieciešamību pēc Latvijas kultūras vērtību groza atkal uzjundīja Lielbritānijas latvieši. Viņi vaicāja, kuras latviskās kultūras pamatvērtības jāapgūst latviešu diasporas bērniem, lai viņi saglabātu piederības sajūtu Latvijai? Saeimas Sabiedrības saliedētības komisija Kultūras kanona jautājumu aktualizēja no vienotas nācijas stiprināšanas nepieciešamības skatījuma. Taču Kultūras kanonam ir plašāka nozīme. Tas ir jāsaista ar kultūras finansējuma un izglītības programmu prioritātēm. Kultūras kanona zināšanām jāieņem būtiska vieta pilsonības pārbaudījumu eksāmenos. Zinot dāņu pieredzi, mūsu Kultūras kanona atdzīvināšana lieti noderētu arī Latvijas institūtam.

 

Šobrīd Kultūras ministrija strādā pie Kultūras kanona atjaunināšanas un iedarbināšanas koncepcijas. Politiķi būtu turami pa gabalu no Kultūras kanona satura noteikšanas un ietekmēšanas. Taču viņu uzdevums ir sadarbībā ar ekspertiem radīt stabilu, bet vienlaicīgi arī dinamisku un modernu Kultūras kanona sistēmu. Kultūras kanonam jākļūst par valsts kultūras, izglītības, sabiedrības saliedētības un Latvijas tēla veidošanas politikas ietekmīgu instrumentu.

 

Irinas Cvetkovas viedoklis

 

Nācija – tā ir tauta, kas ieguvusi valstiskumu. Savukārt, jēdziens „politiskā nācija” zinātnē nozīmē noteiktās valsts politisku tautas savienību. Tas nozīme, ka politiskā nācija - tas ir cilvēki, kas apzinās savu piederību pie noteiktas sabiedrības un ciena šīs sabiedrības noteikumus. Šādiem politiskās savienības locekļiem ir raksturīgs patriotisms, kā arī atbildības sajūta par savas valsts likteni.

 

Mūsu valstij ir paveicies - tās iedzīvotājiem nav jārūpējas par multikulturālajām problēmām, jo tās pamatiedzīvotāji ir cilvēki, kas etniski ir diezgan tuvi viens otram – BALTI un SLĀVI, kas apvienoti ar vienu un to pašu vērtību sistēmu – kristiešu reliģiju un kopīgo tūkstošgadu vēsturi. Visas Latvijas tautas lielākā daļa atbalstīja Latvijas neatkarības atjaunošanu, atbalstīja arī Latvijas iekļaušanu Eiropas tautu ģimenē, bet diemžēl, pagājušā gadsimta 90-jos gados tuvredzīgas etniskās politikas īstenošanas rezultātā mūsu valstī izveidojas divas kopienas, katra no kurām dzīvo savā kultūras telpā, pie tam neuzticoties viena otrai. Bet iekšējā pretestība viennozīmīgi prasa daudz spēkus un tas kaitē valstij svarīgu risinājumu atrašanai un pieņemšanai.

 

Par 20 neatkarības gadiem Latvijā ir izveidotas visas nepieciešamās institūcijas – sarežģīta, labi sakārtota un organizēta pārvaldes sistēma, taču mums nav vienīgi kopīgās vērtību sistēmas, kas apvienotu visu tautu vienotā politiskā nācijā. Neapšaubāmi, ka vērtību sistēma – reliģija, morāle – ir stiprākā un svarīgāka, nekā „asins balss”.

Politisku nāciju piemēri norāda, ka tas nav „kausēšanas kalts”, bet ir iespēja katram etnosam labvēlīgajā vidē attīstīt savu kultūru. Latviešu valoda – ir dzīva valoda, un latviešu kultūrai, kuras nesējs ir latviešu tauta, ir jāattīstās Latvijas valstī, nevis jāiekonservē. Kopējā nacionālajā kultūrā ir iekļaujami visaugstākie un vislabākie panākumi no šīs kultūras. Savstarpēja kultūras saplūšana mūsu valstī notiek arī šodien, tai ir tikai jāizveido labvēlīgie apstākļi.

 

Esmu pārliecināta, ka ja mēs sāksim politiskās nācijas izveidošanas procesu, tad mūsu panākums būs neatkarīga, stipra un ekonomiski konkurentspējīga valsts, kas aizņems pienācīgu vietu Eiropas tautu ģimenē.

Ilmāra Latkovska viedoklis

Esmu nosūtījis aicinājumu komisijas kolēģiem 8. maijā piedalīties pasākumos gan Brāļu kapos Rīgā, gan Lestenē, lai godinātu Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņu.

 

Uzskatu, ka nepieciešams izrādīt vienlīdzīgu un konfrontāciju izlīdzinošu attieksmi pret Latvijas karavīriem, neatkarīgi no tā, kuras lielvaras formas tērpos tie bija spiesti cīnīties Otrajā pasaules karā. Pārāk daudz savu dēlu Latvija ir zaudējusi latviešu strēlnieku, latviešu leģionāru un nacionālo partizānu rindās. Pārāk daudz, lai mēs šo karu turpinātu sociālajā atmiņā un politiskajās spēlēs.

 

Pēdējais pamudinājums izteikt šo aicinājumu man bija mūsu komisijas 2. maija sēde, kurā dažādu, šķietami pretēju uzskatu, frakciju deputāti aicināja pāriet no vēstures atmiņu apceres uz personisku klātbūtni karavīru piemiņas pasākumos; kā arī - izrādīt godīgi vienlīdzīgu attieksmi pret abās pusēs karojušajiem.

 

Mūsu, politiķu, personīgā rīcība, kas vērsta uz izlīgumu un sapratni, būs laba un cerīga zīme visai Latvijas tautai. Laba un cerīga zīme, ka mēs patiesi tiecamies veidot saliedētu sabiedrību un vienotu Latviju!